Skolas vēsture – tā ir īpaša vēsture. Tā ļoti atšķiras no tā mācību priekšmeta, kurš tiek pasniegts skolā. Tā atšķiras varbūt tāpēc, ka stundās mēs mācāmies visu vēsturi – abstrahējoties no mums pašiem, pat ja tā ir mūsu novada vēsture, taču mūsu dzimtās skolas vēsture – tā ir vēsture par mums, mūsu vecākiem, par mūsu vecmāmiņām un vectēviem, viņi taču arī šeit mācījās. Šī vēsture kļūs par savu lielākajai daļai mūsu bērnu un mazbērnu – viņi mācīsies šeit. Vācot materiālus par skolas vēsturi, mēs sadūrāmies ar grūtībām, jo gandrīz viss Salienas vidusskolas arhīvs gāja bojā 2. pasaules kara laikā. Maz ir palicis to, kuri beidza skolu līdz pirmajai padomju okupācijai. Tāpēc viena no skolas novadpētniecības muzeja darba grupas prioritātēm bija – atmiņu vākšana no tiem, kas ir beiguši šo skolu. Vēl viens veids ir informācijas iegūšana no skolas un pagasta arhīvos atrastajiem dokumentiem, no dažādu periodu fotodokumentiem un sadaļas, veltītas skolas mūsdienu tradīcijām. Vēl mēs lepojamies ar to, ka mūsu darbā cieši sadarbojas skolēni, skolotāji, vecāki un tehniskie darbinieki.

  30-jos gados, K. Ulmaņa - izcila cilvēka, saimnieka, valdīšanas laikā visā Latvijas teritorijā sākās grandioza celtniecība. Tikai Daugavpils rajonā no 1933.-34.g. pierobežas rajonos sāka celt pēc vienota projekta lielas trīsstāvu ķieģeļu skolas: tās bija Medumu, Zemgales, Skrudalienas un Salienas, kā arī tika uzcelta Salienas pagasta ēka (1949.g. likvidēta, dibināta ciema padome, no 1950.-1980.g. ciema padomes ēkā atradās slimnīca "Tartaki”, dotajā brīdi tā ir dzīvojamā māja). 1934.gadā pavasarī prezidents K. Ulmanis ieradās Salienā, lai apskatītu, kā rit celtniecība. K. Ulmanis nepiedalījās skolas atklāšanā, bet nodeva skolas direktorei Gravai karogu.

  Jānis Lasmanis dzimušais 1929.g. Salienā, muižā Vilkalni un gājis mācīties Salienas skolā tās celtniecības beigās. Pēc viņa atmiņām skola bija atvērta skolēnu pieņemšanai 1937.g. 15. septembrī. "Par Salienas skolas direktoru kļuvis izcils cilvēks – Pēteris Grāve. Viņš iekārtoja skolas teritoriju, iestādīja kokus, veidoja uzbērumus. Skolēni strādāja viņa vadībā. Viņa skolā mācīja vācu, angļu, franču, krievu valodu. Pie mums skolā strādāja skolotāja, kura zināja visas šīs valodas. Direktors bija ļoti bargs, bet bez iemesla nevienu nesodīja, ja tikai tu vainīgs. Kad bija atnākusi Padomju armija, viņš tika represēts uz Sibīriju kā daudzi citi. Pēc viņa bija atnācis jau krievu direktors – Viktors Selivanovs, bet uz īsu laiku, tāpēc ka sākās karš. Kad bija atnākuši vācieši, par direktoru bija iecelta Alma Ozoliņa, ļoti izglītota un darbīga sieviete. Viņa mācīja dabas mācību, ģeogrāfiju, ķīmiju. Viņa bija barga pasniedzēja, bet tajā pašā laikā mācījāmies labsirdīgas attiecības, ļoti necienīja huligānus. 1944.g. vācieši izlika no skolas skolēnus, skolā ierīkoja kaut ko līdzīgu viesnīcai, reāli hospitālim. Tālāk mācības gāja tikai pateicoties skolotājām, kuras mācīja bērnus šajā gadā pēc savas vēlēšanās. Nodarbības notika ēdnīcā. Neviens nelika bērniem mācīties, bet mēs centāmies pat tādos apstākļos iegūt izglītību. Skolas direktora attiecās pret vāciešiem bez īpašas mīlestības – viņi taču izdzina bērnus no skolas kabinetiem. Visi skolotāji, kuri atbrauca no citiem Latvijas novadiem, nebija vietējie. Ar Sarkanarmijas tuvošanos Ozoliņa atstāja skolu un aizbrauca uz savu dzimteni, aizveda sev līdzi skolas karogu. To karogu pasniedza Kārlis Ulmanis. Es atceros, kā karogs stāvēja blakus skatuvei, zaļš ar zelta mežģīnēm un ar devīzi."